Pagastes radošā darbība ir vērsta uz attiecību izpēti ar pašas ķermeni. Mākslinieces glezniecība kalpo kā personīgās pieredzes un sēru refleksija, vizualizējot afektīvus stāvokļus, kurus ir sarežģīti formulēt verbāli.
Renāte gleznās integrē humoru un pašironiju kā instrumentus, lai attēlotu smagas un kauna pilnas pieredzes, tādējādi mazinot to destruktīvo smagumu. Glezniecības process viņai funkcionē kā pašterapeitiska prakse, kuras dinamika ir novērojama pastāvīgās tematiskajās transformācijās.
